21. Liepājas bataljona prāvas bija fabricējums

Karavīri nevainīgi!

Prokurore Astra Leišenko atrod 1973./4.g. prāvas bez pierādījumiem un pamata. Ceļā uz tiesisku Latviju solis ir pasperts. Prāvās atsedzās padomju juristu meli, korupcija un nežēlība. Prokurore atrod, ka ebreju šaušana 1941.g. rudenī notika, bet to nedarīja un nevarēja izdarīt 21. bataljons. Tagad Latvijas prokuratūrai būs jāspriež ko darīt ar Leišenko sensacionāliem atklājumiem. Prokurors Jānis Skrastiņš ir dilemas priekšā, jo vairāki no prāvā darbojošiem juristiem ir viņa kādreizējie un vēl tagadējie draugi un kolēgas. Uldis Krastiņš, viens no prāvas tiesnešiem, tagad ir profesors Latvijas universitātē.

1973. un 1974. gados brežnevisma augstākā viļņa laikā, Maskava Latvijai pasūtīja inscenēt latviešu “žīdu šāvēju” prāvu. Tā kā gandrīz visus “žīdu šāvēju” padomju soda orgāni, jau 1940tos gados bija atraduši, notiesājuši un daudzus, tos, kas nesastrādājās, nošāvuši, Rīgas prokuratūrai nekas neatlika kā pēc trīsdesmito gadu Višinska paraugprāvu mustura organizēt teātri Latvijā. Latvijas PSR prokuratūra atrada divdesmit četrus liepājniekus,1 lielākā daļa no kuriem bija 21. bataljona veterāņi, un uzsāka organizēt “prāvu”. Soda orgāni uzvedumam izvēlējās 21. bataljonu tādēļ, ka 21. bataljons bija viens no īstenākām frontes vienībām. No Liepājas kazarmēm, 1942.g. 30. martā bataljons tieši aizbrauca uz Krasnoje Selo fronti. Tā kā 21. bataljons bija viena no pirmajām vienībām, kuru iesaistīja latviešu leģionā, varam arī minēt, ka padomju juristiem bija uzdots pēc iespējas Leģionu sasaistīt ar kara noziegumiem.

Tā kā viena no lielākām Latvijas ebreju slepkavībām notika Liepājas jūrmalas kāpās, juristu nodoms bija iegūt savas pakāpes ticamību, vismaz internacionālā forumā, sasaistot vācu organizēto un izvesto slepkavību ar latviešu bataljonu kurš komplektējās tanī pašā pilsētā. Tā kā nekādu tiešu un objektīvu pierādījumu nebija, prokurori, izmeklētāji un tiesneši, kā Leišenko analīze to parāda, brutālā un primitīvā veidā, pēc “dzelzs” Feliksa2 vadlīnījām, ar piespiestām liecībām radīja savu “patiesību”.

Ir svarīgi iegaumēt, ka sākot ar apmēram 1960.g., Maskavas informācijas aģentūras savos propagandas un vēstures darbos sāka pasniegt holokaustu kā bezvāciešu notikumu. Šim nedienīgajam revizionismam varbūt ir sakarība ar Ostpolitik, kas tanī laikā sāka izveidoties starp Vāciju un Krieviju. Šodien šis “bezvāciešu” uzskats ir izplatīts gan Krievijā gan Vācijā.

Dažus gadus iepriekš (1968-71) par tiem pašiem notikumiem, par kuriem padomju soda orgāni tiesāja 21. bataljonu, Hannoverā, Vācijā tiesāja vācu SD (Drošības policijas) struktūru piederīgos. Lai gan abas lietas bija par tiem pašiem noziegumiem, ne faktu ne šāvēju personāla ziņā līdzības nebija. Ja Hannoveras prāvā 21. bataljons nemaz nebija pieminēts, tad padomju prāvā noziegumu eksklūsīvi bez vāciešu klātbutnes veica 21. bataljons. Padomju juristi, lai gan viņi nevarēja nezināt par Hannoveras prāvu, neko no tās nebija aizņēmušies. Neviens no dokumentiem, kuri bija materiāli svarīgi Hanoveras prokuroriem, atrada vietu 21. bataljona prāvā. Padomju tiesas no 24 apsūdzētiem septiņus notiesāja uz nāvi, kurpretīm neviens no vāciešiem nesaņēma augstāko soda mēru.

Iesākumā bija iecerēts noorganizēt vienu lielu divdesmit četru liepājnieku prāvu, bet tad to sadalīja sešās daļās.

Vislielāko nāves pļauju ievāca prokurors Pēteris Paukšēns piespriežot nāvi četriem: Rūdolfām Pāvelkopam (1903), Gunāram Krikmanim (1922), Miķelim Skujam (1916) un Pēterim Bāram (1909). Paukšēna pārejais tiesas personāžs bija tiesnesis U. Krastiņš; izmeklētāji Revalds, majors St. Bravackis, plkv. Izvestnijs, Lukašēvics, kapt. Naglis un kapt. Bērziņš; advokāti Andersone, Stimbrovišs, Kārkliņš, Vasiļevska, Plūme, Dumbrovskis un Lauzna; un vairāki duči liecinieku, piesēdētāji un asistenti.

Pārējos trīs nāves sodus koreogrāfēja prokurors Viktors Busse. Lielā pļāvēja ziņā Busse nosūtīja Kārli Dinteru (1904), Teodoru Koppi. (1919) un Aleksandru Klammeru (1911). Bussem asistēja tiesneši Vilders, J., Laiviņš un Fr. Kušners; izmeklētāji Revalds, majors Dembrovskis, majors Nevickis un ģen.majors Avdjukevičs.

Prokurores Leišenko analīze

21. bataljona piederīgos notiesāja:

1. Par dalību Liepājas pašaizsardzības vienībā, 1941.g. jūlija un augusta mēnešos. Šī apsūdzība nebija lietas kodols, jo par piederību pašaizsardzības vienībām, apsūdzētie bija tiesāti 1940os gados un sodu jau bija izcietuši. Piekārt šo apsūdzību, kā prokurore to norāda bija pat pret padomju likumiem.
2. Par piedalīšanos triju dienu masu slepkavībā 1941.g. septembra beigās. Citējot no apsūdzības pret Klammeru, Leišenko raksta:

   “Šinī akcijā, trijās dienās, tika nogalināti vairāki simti cilvēku. Nāvei nolemtie nošaušanas vietā tika izģērbti, guldīti pie zemes, nežēlīgi sisti, grupās dzīti pie bederes un nošauti citu nāvei nolemto acu priekšā. … Piedaloties šajā masveida cilvēku iznīcināšanā, Klammers trijās šis akcijas dienās, atrazdamies šāvēju komandas ierindā vairākās maiņās, personīgi nošāva ne mazāk kā 15 padomju pilsoņus.”

3. Par piedalīšanos triju dienu masu slepkavībā 1941.g. decembrī. Detaļizētā apsūdzība ir līdzīga augšā aprakstītai.
4. Par piedalīšanos vienas dienas masu slepkavībā 1942.g. februārī.

Prokurores Leišenko spriedums ko viņa attiecina uz visām divdesmit šetrām lietām ir sekojošais:

“Šis spriedums[i] ir atceļams, jo tiesas izmeklēšanas gaitā nav pietiekami pilnīgi noskaidrots to noziegums, par kura izdarīšanu notiesāts Aleksandrs Klammers, apstākļi un novērtēti pierādījumi, ka šos noziegumus izdarīja tieši viņš.”

Savos ziņojumos virsprokuroram Olģertam Šabanskam Leišenko vienā pēc otras metodiski atsedz šo prāvu sovjetiskās “legalitātes” maskas. Šim vecā režīma sīpolam viņa noloba likumu pēc likuma, liecību pēc liecības.

21. bataljons, tā izcelsme

Prokurores pirmais analīzes objekts ir 21. bataljons, tā izcelsme, organizēšanās un darbība. Viņa atrod, ka bataljons pirmo reiz dokumentos parādās tikai 1941. decembra vidū un tādēļ bataljons kā vienība nevarēja ņemt dalību, ne 1941.g. septembra, ne decembra slepkavībās. Bataljona numuru izdali vāci izlēma tikai 1941.g. decembra sākumā un 12. decembrī, kad šis lēmums sasniedz Liepāju, Obersturmbannfūhrers Dietrichs paziņo lēmumu, ka Liepājas apmācības vienību Schutzmanschaft Abteilung pārdēvēs par 21. bataljonu. Tikai 1942. gada griežos mēs no dokumentiem redzam, ka Schutzmanschaft Abteilung ir apzīmēts par 21. bataljonu. Līdz tam laikam šī grupa bija iecerēta kā jūrmalas apsardzes vienība un tai nebija ne bataljona veidola, ne struktūras, ne numura. Vienības apakšnodaļas saucās par simtiem (Hundertschaften). Kā norāda prokurore, bataljona īstā organizēšanās uzsākās 1942.g. februārī.

Ebreju slepkavības Liepājā

Tad prokurore analīzē ebreju slepkavības Liepājā, kad tās notika un kad varēja notikt. Viņa atrod, ka masveida slepkavība Liepājā notika 15., 16. un 17. decembrī, bet, ka līdzīga mēroga trīsdienu akcija būtu notikusi arī septembra beigās (dažās lietās ir minēti specifiski datumi: 24., 25., un 26. septembrī) dokumentālu pierādījumu nav. Maza mēroga šaušanas Liepājā norisinājās visu jūliju, augustu, septembri un oktobri. Ir tiesa, kā Leišenko norāda, ka 24. septembrī Liepāja nošāva 37 ebrejus, 25. septembrī 123 ebrejus un 30. septembrī 21 ebrejus. Bet septembrī nav neviena šaušanas lielakcija kas atbilstu aprakstam, par kuru notiesāja 21. bataljonu. 1973 gada 25. aprīlī Latvijas PSR Augstākā tiesa atzina ka padomju juristi par 26. septembra akciju bija kļūdījušies, jo tad tā bija notikusi Ventspilī, ne Liepājā. Lai gan 26. septembra epizodi tad izstrīpoja no Vecvagara apsūdzības, kļūdu neizlaboja nevienā citā apsūdzībā.

Var arī piezīmēt, ka septembra akcijas apraksts, kas parādās lietās, atbilst slepkavības veidam un metodei (sauktajai Jeckelna metodei) decembrī, bet ne septembrī. Septembra slepkavībām nebija tāda mēroga par kurām notiesāja 21. bataljona piederīgos, ja arī tad bataljons jau būtu eksistējis.

Prokurore arī neatrod dokumentālus pierādījumus, ka masu slepkavība Liepājā būtu varējusi notikt 1942.g. februārī. Viņa atrod, ka Kurzemes apgabalā februārī noslepkavoja 145 ebrejus, bet tas nenotika Liepājā. Citiem vārdiem, prokurore atrod, ka 21. bataljons neeksistēja ne septembrī, ne decembrī un 1942.g. februārī, kad tā organizēšana jau bija uzsākta, Liepājā slepkavības nemaz nenotika.

Dokumentālā bāze

Par prāvas dokumentālo bāzi prokurore izsakās nicinoši: “Tiesas spriedumā minētie dokumenti ne iepriekšējā izmeklēšanā, ne arī tiesas izmeklēšanā nav pietiekami izpētīti un attiecīgi novērtēti.” Privātā sarunā prokurore gāja vēl tālāk sakot, ka prāvas izmeklētāji viņai teikuši, ka padomju juristi nav nemaz dokumentus lasījuši un ar tiem iepazinušies. Tas ir daļēji saprotams, jo būdami vispārēja rakstura, tie nekādus pierādījumus pret apsūdzētiem nesaturēja. Piemēram fotogrāfijas no Škēdes šaušanas vietas neko neizsaka par individuāliem noziegumiem. Celš uz Šķēdi ir zināms visiem liepājniekiem. Dažās fotogrāfijās ir redzami cilvēki latviešu armijas uniformās, bet prāvās tie netika identificēti kā apsūdzētie. Var arī novērot, ka padomju juristu nostāja pret dokumentiem bija nevīžīga, jo viņi pat nebija sameklējuši 21. bataljona dalībnieku listes, lai gan tādas bija pieejamas, kas vismaz faktuāli pierādītu apsūdzēto piederību bataljonam.

Aleksandram Klammeram piesprieda nāves sodu bez specifiskiem slepkavību dātumiem. Apsūdzībā rakstīts, ka slepkavības notika septembra “otrajā pusē”, “decembrī trīs dienas” un “februāra vidū”. “Šādas nekorektas apsūdzības rezultātā,” raksta prokurore, “Klammeram bija liegta iespēja iesniegt pierādījumus par to, ko viņš darījis un kur atradies akciju laikā…”

Bet tas nav viss: pēc prokurores sprieduma apsūdzēto notiesāšanā padomju juristi Paukšēns, Busse un citi bez pamata kļūdaini pielāgoja 1961.g. pieņemto Latvijas PSR KK 59 panta 1. daļas likumu. Šis pants nesedz tāda paveida noziegumus, par kuriem tiesāja 21. bataljonu.

Subjektīvās liecības

Pašapsūdzības un līdzbiedru depozīti itkā būtu bijuši padomju juristu sine qua non, jo, tā kā objektīvu liecību nebija, bez “acu lieciniekiem” prāvas nebūtu. Bet tieši šinī aspektā prokurores Leišeno analīze ir visgraujošākā. Visi dzīvie liecinieki un notiesātie, kurus prokurorei bija iespējams sameklēt, šodien apgalvoja, ka liecības ir bijušas piespiestas un sagatavotas, t.i., meli. Jēkabs Smilkte 1998.g. 23. martā paskaidroja, “ka iepriekšējā izmeklēšanā un tiesā visās krimināllietās, kurās viņš pratināts, sniedzis nepatiesas liecības par sevi un citām personām. […] Latvijas PSR VDK viņam piedraudēts ar nāves sodu, ja viņš neliecinās tā, kā vajadzīgs. Viņa pratināšanas protokoli tikuši jau sastādīti iepriekš un tos vajadzējis tikai parakstīt.” Smilktes šodien teiktajam prokurore atrod apstiprinājumu 1973.g. prāvas aktīs. Smilktes 1972.g. 7. jūlija liecība kuru parakstījis izmeklētājs Saulītis, vārdu pa vārdam saskan, izņemot dažus ievada teikumus, ar liecību kuru itkā Smilkte devis nedēļu agrāk 1972.g. 30. jūnijā, kuru parakstījis VDK izmeklēšanas daļas vecākais izmelētājs Bērziņš.3 Divi dažādi izmeklētāji paraksta itkā divos dažādos laikos pierakstītus depozitus, bet teksti ir identiski.

Līdzīgu apliecinājumu par sagatavotām liecībām un nāves draudiem prokurorei nodeva arī Alfreds Ķepars (1998.g. 24.martā), Kārlis Bibis (1998.g. 15. jūlijā.), Jēkabs Pagrabs (1998.g. 24. martā) un citi.

Nevienu no VDK un padomju juristu ievāktām liecībām prokurore neatrod kā īstu un ticamu. Tāpat kā velns, arī falsifikācijas slēpjās liecību detaļās. Piemēram liecība zaudē ticamību, ja liecinieks vienā depozītā saka, ka redzējis apsūdzēto šaujot ebrejus visas trīs dienas, bet tad citā liecībā nevar atcerēties, vai pats tur bijis visas trīs dienas. Tāpat, ja liecinieks nevar atcerēties, kas notika viņam blakus, bet atcerās, ka redzējis apsūdzēto trīsdesmit metru attālumā.

VDK sagatavoto liecību vislielākais trūkums kā prokurore to ievēro, ir, ka acu liecinieki redz tikai 21. bataljona piederīgos starp šāvējiem. Šaušanas laukā, kā vācu Hanoveras prāva to norāda atradās arī vācu SD šāvēju grupa, Arāja vienības grupa un Liepājas Latviešu SD šāvēju vads. Nav sagadīšanās, ka prokurori Busse un Paukšēns “pierādīja”, ka Liepājas šaušanas notika bez vāciešiem.

Ko darīt?

Kā Latvijas valdība reaģēs uz prokurores Leišenko atklājumiem, mēs nevar pareģot. Zemēs bez sovjetiskā mantojuma ar ilgstošāku demokrātiski tiesisku pieredzi mēs varētu prognozēt vairākus scenārijus. Primārais būtu lietu uzsākt no jauna un ebreju šaušanu Liepājā, kas un kad šāva un nešāva, pārsudzēt. Otrais variants varētu būt procesa uzsākšana par noziegumiem pret cilvēci pret dzīvajiem juristiem, kā piemēram prokurorus Paukšēnu, Bussi, tiesnesi Krastiņu un citiem, dodot viņiem iespēju pierādīt savu patiesību. Trešais variants varētu būt civīl-process: nepatiesi notiesātiem vai to mantiniekiem iesūdzēt atsevišķos juristus par psichostressu un materiāliem zaudējumiem. Kā ceturto variantu var minēt, ka Latvijas valsts lūdz Hāgas internacionālai tiesai šo lietu caurskatīt.

No otrā pasaules kara seku likvidācijas viedokļa, šīs lietas piekāršana pie lielā zvana var tikai palīdzēt, jo tas būtu saskaņā ar prezidenta Gunša Ulmaņa izveidotās vēsturnieku komisijas vadlīnījām.

Šī nebija vienīgā paraugprāva, kuru soda orgāni savārīja padomju norieta posmā. Līdzīgs sacepums bija 1961.g. 18. bataljona prāva. Tanī prokurors Staldžāns un tiesnesis A. Začšerinskis, līdzīgu motīvu dēļ, sasniedza augstāku nāves koeficentu nekā 21. bataljona prāvas tiesiskie pavāri. No deviņiem apsūdzētiem viņi nopļāva sešus. Prokurors Andris Strēlis ieskatījies šinī prāvā izvēlējās apstiprināt savu 1961.g. kolēģu spriedumu. Spārnotās prokurores Astras Leišenko inspirēti, cerēsim Latvijas juristi (arī tie ar sovjetisko mantojumu) nolems būt konsekventi 21. bataljona lietā un vēl reiz pa īstam caurķemmēt 18. bataljona prāvas aktis.